Parkinsona slimība

Pārkinsona slimība ir hroniska progresējoša centrālās nervu sistēmas slimība. Šīs slimības iespaidā cilvēkiem ir kustības un runas traucējumi. Bieži vien tā iespaido arī cilvēku garastāvokli, uzvedību un domāšanu. Tā nosaukta ārsta Džeimsa Pārkinsona (James Parkinson) vārdā, kurš 1817. gadā pirmais aprakstīja tās simptomus. Parkinsona slimība ir hroniska un lēni progresējoša saslimšana, kas skar centrālo nervu sistēmu, radot kustību un runas traucējumus. Slimība sākuma stadijā ir grūti diagnosticējama, taču ir atsevišķi simptomi, kas var liecināt par tās klātbūtni organismā.

Slimība attīstās, ja nervu šūnu darbības traucējumu dēļ organisms nepietiekamā daudzumā producē dopamīnu – ķīmisku vielu, kas atbild par normālu nervu impulsu pārvadi smadzenēs, tostarp muskuļu darbību un locekļu kustībām, nosaka domāšanu, emocijas, uzvedību un uztveri. Ar laiku slimība izraisa vispārēju mentālā un intelektuālā līmeņa pazemināšanos, tādēļ var būt demence (plānprātība), pilnīga fiziska nevarība un atkarība no citiem. Daļa slimnieku nespēj kontrolēt ne savas kustības, ne apziņu un uzvedību. Tad parādās zemapziņas vadītās izpausmes: aktīva, pat agresīva seksualitāte, dīvaina, kareivīga un nekritiska uzvedība.

Trīce lielākoties novērojama miera stāvoklī, un sākumā nav pastāvīga. Var pamanīt patvaļīgas pirkstu kustības, kas atgādina naudas skaitīšanu vai maizes bumbiņu velšanu. Galvas trīci ievērot ir visvieglāk. Ja cilvēks aktīvi darbojas, tā samazinās. Visbiežāk Parkinsona slimība sākas vidēji 55 – 60 gadu vecumā neatkarīgi no dzimuma, taču ir gadījumi, kad smadzeņu atrofiju atklāj jau 30–gadīgiem. Diagnozes noteikšanai var būt nepieciešami vairāki gadi pēc pirmo simptomu parādīšanās, veicot atkārtotus datortomogrāfijas, elektromiogrāfijas, magnētiskās rezonanses, ultrasonogrāfijas izmeklējumus.

Simptomi:

• Mainīts rokraksts
• Traucēta oža
• Miega traucējumi
• Vēdera izejas traucējumi
• Depresija
• Ķermeņa daļu trīce
• Stīvums un palēninātas kustības
• Neskanīgāka balss vai sejas “maskas” efekts

Ja rokraksts līdz šim ir bijis plašs, bet burti lieli, taču tagad tas kļuvis mazs un saspiests, tam ir vērts pievērst uzmanību. Daudziem pacientiem slimības sākuma stadijā kļūst lēnākas kustības, kas rada problēmas veikt monotonu darbu, piemēram, rakstīt. Ja pamani, ka vairs nejūti smaržas tik labi kā agrāk, apmeklē ārstu. Lai gan šis nav viens no izplatītākajiem Parkinsona slimības simptomiem, speciālisti norāda, ka tā tomēr ir gana bieža parādība, kas uzskatāma par vienu no pirmajiem saslimšanas simptomiem. Saikne starp ožu un Parkinsona slimību nav līdz galam skaidra, taču viena no teorijām vēsta, ka, pirms pārvietošanās uz to smadzeņu daļu, kas atbildīga par kustībām, noteiktas, Parkinsona slimībai raksturīgas vielas formējas tajos smadzeņu centros, kas atbild par ožu. Ja līdz šim tavs miegs ir bijis mierpilns un veselīgs, taču pēkšņi tu pastāvīgi mosties, pastiprināti grozies, mētā rokas un kājas vai esi sācis runāt, ir pamats uzskatīt, ka ar tavu veselību kaut kas nav kārtībā. Lai gan miega traucējumi var liecināt pat virkni saslimšanu, viena no tām ir arī Parkinsona slimība. Miega traucējumus spēj radīt slimības izraisītie smadzeņu stumbra bojājumi. Parkinsona slimība maina veģetatīvo nervu sistēmu, radot traucējumus noteiktu procesu kontrolē, piemēram, kaitējot gremošanas un zarnu funkcijai. Lai gan aizcietējumi nav nekas neparasts, tiem jāpievērš uzmanība, ja pamani arī citus simptomus, piemēram, miega traucējumus vai kustību problēmas. Speciālisti uzskata, ka pastāv saikne starp Parkinsona slimību un depresiju, proti, daudzi pacienti ir cīnījušies ar depresiju jau vairākus gadus, pirms sākuši izjust saslimšanas pirmos simptomus. Slimība spēj ietekmēt dažādu neirotransmiteru izstrādi – tās ir ķīmiskas vielas, kas nodrošina nervu šūnu savstarpējo saziņu. Dažādu ķermeņa daļu viegla trīce var tikt novērota pēc intensīvas sportošanas, stresa stāvoklī, kā arī pēc tam, kad lietoti noteikti medikamenti, taču tai nevajadzētu parādīties brīdī, kad atrodies miera stāvoklī un esi atslābinājies. Mediķi uzsver, ka viegli trīcošs pirksts, īkšķis, rokas, zods, lūpas vai ekstremitātes, atrodoties miera stāvoklī, var liecināt par saslimšanu. Šī izpausme var kļūt pamanāmāka, kad cilvēks ir uztraucies vai stresā. Pievērs uzmanību, ja pēkšņi jūti neparastu stīvumu locītavās, ko pavada muskuļu vājums, kas nepāriet, bet sarežģī ikdienišķas darbības, piemēram, staigāšanu, zobu tīrīšanu, krekla aizpogāšanu vai pārtikas sagriešanu. Tāpat pacienti var vairs nešūpot rokas pārvietošanās laikā, kā arī just smagumu pēdās, kas apgrūtina kustības uzsākšanu. Izplatītas Parkinsona saslimšanas pazīmes ir vaibsti, kuriem trūkst mīmikas, kā arī klusāka un neskanīgāka balss. Tāpat runa var kļūt pārmērīgi ātra, monotona, var būt novērojama strauja stostīšanās.
Slimībai progresējot, parādās vēl citas pazīmes, kas nav saistītas ar kustībām un ko bieži vien nenovērtē un neattiecina uz Pārkinsona slimību. Piemēram, var būt impotence, grūtības urinēt, ādas pārmaiņas, pazemināts asinsspiediens. Var sākties psihes problēmas – depresija, atmiņas traucējumi, demence. Pārkinsona slimību izraisa dažādi faktori. Aptuveni katru desmito gadījumu iespaidojusi iedzimtība. Vēl uzskata, ka noteiktas ģenētiskas predispozīcijas situācijā slimības attīstību var veicināt apkārtējā vide, it īpaši, ja bijusi saskare ar pesticīdiem, herbicīdiem un citām lauksaimniecībā izmantotām ķimikālijām. Dažos pētījumos minēts, ka augstāks risks saslimt ir tiem, kuri dzīvo vietā, kur nodarbojas ar lauksaimniecību, taču tas nenozīmē, ka Pārkinsona slimība vienmēr attīstās cilvēkiem, kas bijuši tuvumā indīgām vielām. Daudzos gadījumos slimības rašanās iemesls īsti nav skaidrs. Ja ir precizēts noteikts cēlonis, runa ir nevis par Pārkinsona slimību, bet gan par sekundāru parkinsonismu. Atšķirībā no Pārkinsona slimības parkinsonisms neprogresē, ja izdodas likvidēt cēloni. Tie var būt ļoti daudzveidīgi. Viens no iemesliem var būt medikamentu, it īpaši vecākās paaudzes neiroleptiķu (centrālās un perifērās nervu sistēmas funkcijas bloķētāju), lietošana. Šīs zāles paraksta dažādu psihisku saslimšanu ārstēšanai. Parkinsonisms var attīstīties arī pēc pārciestiem insultiem, galvas traumām, encefalītiem, toksisku vielu lietošanas.

Psihiskā stāvokļa izmaiņas
Pacientam ar Parkinsona slimību nereti attīstās dažādas psihiskā stāvokļa izmaiņas. Biežāk progresē:

• depresija,
• trauksme,
• apātija,
• psihoze,
• kognitīvi traucējumi līdz pat demencei,
• vizuāli uztveres traucējumi,
• obsesīvi kompulsīvi traucējumi.

Psihozes halucinācijas un murgi raksturīgi pat 50 % pacientu, kas slimo ar Parkinsona slimību. Halucinācijas un murgi ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pacienti nokļūst pansionātos un biežāk ir spiesti ārstēties stacionārā. Psihoze un demence negatīvi ietekmē ne tikai pacienta, bet arī aprūpētāja dzīves kvalitāti.

Ārstēšana
Parkinsona slimības ārstēšanas pamatā ir simptomu atvieglošana, diemžēl līdz šim nav atklāti terapijas līdzekļi, lai slimību izārstētu pilnībā. Tiem jābūt efektīviem, savlaicīgiem un piemērotiem vecumam.
Motoriskās simptomātikas ārstēšana -Levodopa
“Zelta standarts” Parkinsona slimības ārstēšanā. Medikamenta darbības pamatā ir mehānisms, kas ļauj smadzeņu neironiem levodopu pārvērst dopamīnā, tādējādi novēršot Parkinsona slimības radīto dopamīna deficītu un simptomātiku. Lai gan levodopa ir visefektīvākais medikaments Parkinsona slimības motorisko simptomu ārstēšanā, dažos gadījumos, piemēram, ja ir viegli simptomi un raksturīgā trīce ir vienīgais vai redzamākais simptoms vecumā < 60 gadiem, tad vispirms var sākt citu zāļu (piemēram, MAO–B inhibitora amantadīna, antiholīnerģisko medikamentu, bēta blokatoru vai dopamīna agonistu) lietošanu, lai izvairītos no motorisko simptomu komplikācijām, kas saistītas ar levodopu. Ir pierādījumi, kas atbalsta levodopas un dopamīna agonistu lietošanu visos Parkinsona slimības posmos, ja ir motoriskie simptomi. Dopamīna agonisti un medikamenti, kas bloķē dopamīna vielmaiņu, ir efektīvi motorisko simptomu ārstēšanā.

Dopamīna agonisti
Dopamīna agonisti iedarbojas tieši uz dopamīna receptoriem un imitē endogēno neiromediatoru, tādējādi stimulējot tās smadzeņu daļas, ko ietekmē dopamīna deficīts.

COMT inhibitori
To darbības mērķis ir nomākt Catechol–O–Methyl Transferase (COMT)veidošanos. COMT inhibitori ir jaunākā Parkinsona slimības medikamentu klase. Šiem medikamentiem nav tiešas ietekmes uz Parkinsona slimības simptomiem, bet tos lieto, lai pagarinātu levodopas efektivitāti, bloķējot tā metabolismu. Biežāk lietotie pārstāvji ir entakapons un tolkapons.

MAO–B inhibitori
MAO–B inhibitoru darbības mērķis ir pasargāt dopamīnu no degradācijas organismā, nomācot tā enzīma darbību smadzenēs, kas vājina levodopas darbību. Pie šīs medikamentu grupas pieder rasagilīns, selegilīns.

Antiholīnerģiskie medikamenti
Antiholīnerģisko medikamentu darbības pamatā ir glutamāta (NMDA vai ne–NMDA) receptoru un muskarīna holīnerģisko receptoru nomākšana. Nedarbojas tieši uz dopamīnerģisko sistēmu, taču tie samazina acetilholīna aktivitāti. Medikamentu piemēri, kas bloķē muskarīna receptorus, ir benzatropīns, prociklidīns, bet glutamāta receptoru blokators ir memantīns.